Druvas Vidusskola

         Tā bija SIA „SPECTRE LATVIA”. Lai tiktu aiz lielajiem vārtiem, mums bija jāiet cauri apsardzes būdiņai. Aiz tās mūs sagaidīja SIA „SPECTRE LATVIA” darbiniece, kura īsumā mums pastāstīja, kā mums jāuzvedas šajā uzņēmumā, kur mēs iesim, ko mēs drīkstam fotografēt un ko nē. Mēs visi kopā devāmies uz nelielu telpu, kur mums pastāstīja par SIA „SPECTRE LATVIA” mērķi un darbu. Uzņēmums ražo sporta apģērbus. Uzņēmuma misija ir radīt inovatīvus sporta apģērbus zīmolu īpašniekiem. Viņi ražo kvalitatīvus produktus. Latvijā ir vēl trīs SIA „SPECTRE LATVIA” uzņēmumi. SIA „SPECTRE LATVIA” ražo savu produktu tādiem zīmoliem, kā „Mammut”, „Adidas” u.c. Prezentācijas laikā mums ļāva uzvilkt dažus apģērbus, kurus viņi ir ražojuši. Tās bija sporta jakas un virsjakas. Mums parādīja auduma paraudziņus, lai mēs varētu novērtēt, kāds ir šis audums no ko rūpnīcā šuj apģērbus. Pēc šīs prezentācijas mūs ieveda piegriešanas cehā, kur bija lielas mašīnas, kas grieza audumus. Mums bija jāstāv aiz līnijas, jo nedrīkstēja iet tuvāk tehnoloģijām. Mēs devāmies tālāk cauri telpām. Mums parādīja audumu noliktavu un noliktavu, kur stāvēja kastēs sabērti aksesuāri – pogas, rāvējslēdzēji u.c. Vadītāja mums parādīja laminēšanas mašīnu. Arī prezentācijā mums pastāstīja kā laminē, piemēram, pogu pie auduma. Mūs veda uz šūšanas cehu, kurš bija atdalīts no noliktavām. Tur bija ļoti daudz šujmašīnu, un šuvējas cītīgi strādāja. Lielākā daļa no mums tāda veida uzņēmumā bija pirmo reizi, tāpēc viss redzētais likās interesanti. Un tomēr, šāds darbs ir diezgan grūts, vienveidīgs un mēs spriedām, ka negribētu strādāt šāda veida darbu . Mēs ar jauku dāvaniņu pateicāmies par uzņemšanu un nu jau pa īstam pamodušies braucām uz Rīgu. Protams, ka pa ceļam iebraucām tirdzniecības centrā „SPICE”, pastaigājām, nopirkām visu sev vajadzīgo, un braucām tālāk.

      Mūsu izvēlētā Ziemeļvalstu pieredzes apguves darba vieta atrodas Gaismas pilī- Nacionālajā bibliotekā. Tā kā daži te bija pirmo reizi, viņi ar lielu sajūsmu skatījās, kas atrodas lielajā bibliotēkā. Tā bija ļoti skaista un sakārtota. Tik daudz grāmatu bija saliktas plauktos aiz stikla. Bija vērts to redzēt. Bet mēs tur neieradāmies tikai apskatīt, mums bija sarunāta tikšanās ar Dānijas Kultūras institūta projektu vadītāju Johannu Bruntsi. Mums bija jākāpj augstu, augstu stikla kalnā, bet tas bija to vērts, kaut arī mūsu kājas pēc tam sāpēja. Johanna mums pastāstīja ar ko viņi nodarbojās. Dānijas Kultūras institūts iepazīstina Latvijas, Lietuvas, Igaunijas iedzīvotājus ar Dānijas kultūru. Viņi vēlas parādīt savu kultūru Latvijā, izplatot un reklamējot starptautiskus projektus. Johanna mums pastāstīja par savu valsti – Dāniju. Viņa pieminēja to, ka Latvija diži neatšķiroties no Dānijas, jo Dānija esot maza valsts un vēlas sadarbību ar citām līdzīgām valstīm. Latvijā šāds institūts ir tikiai viens un tas sadarbojas ar visām Baltijas valstīm. Iepriekš ir bijis institūts Igaunijā, bet diemžēl viņu slēdza. Šis institūts Latvijā pastāv jau divdesmit piecus gadus. Johanna mums arī pastāstīja par Dānijas Kultūras institūta vēsturi Latvijā. Viņi arī piedalās dažādos kultūras pasākumos, piemēram, festivālos un izstādēs. Tikšanos mēs noslēdzām ar dziesmu. Telpās, kur strādā Dānijas Kultūras institūts atradās klavieres un Sīlinda, 11. klases skolniece, spēlēja un mēs visi kopā dziedājām „Mana dziesma”. Tas brīdis bija neaizmirstams, jo varēja dzirdēt kā puiši dzied. Tas bija liels un labs pārsteigums. Arī Johanna uzdāvinājām nelielu dāvaniņu no Saldus. Mēs visi atvadījāmies un devāmies atpakaļ uz autobusu.

     Lai gan likās, ka būs jābrauc ļoti ilgi uz Siguldu, bet laiks pagāja ļoti ātri. Pa ceļam vēl apstājāmies pie bobsleja trases. Laiks mūs šajā dienā īpaši nelutināja, jo lija lietutiņš un bija grūti stāvēt bobsleja trases ēkas augšā. Bet skats uz mežiem bija apburošs, jo viss bija nokrāsots zeltainās krāsās. Bija vēl jābrauc gabaliņš līdz Siguldai. Mēs tikām līdz „Tarazāns” trasei un devītās klases skolēni izkāpa, lai dotos piedzīvojumos pa šo spēka trasi. Bet mūsu klase devās uz Turaidas pili. Bija jāiet cauri skaistam parkam, lai tiktu līdz pilij .Arī šeit lietus nevienam netraucēja uzsist kādu jautru klaču. Kad tikām līdz pilij, domāju, visiem bija pārsteigums par lielajām mūra ēkām. Sākumā visi uzlīda pa šaurajām ejām līdz pat torņa augšai. Skats no torņa bija debešķīgs. Rudens tiešām ir skaistākais gadalaiks visā gadā. Visi par to pārliecinājās skatoties uz dzeltenajiem lapu kokiem no torņa lodziņiem. Zēni aizskrēja pa priekšu visiem, lai varētu apskatīt visas atļautās vietas, bet mēs, meitenes, izstaigājot pili un uzzinot tik daudz vēstures par Turaidas pili , pašas jutāmies kā princeses . Pēc pils apmeklējuma mēs devāmies uz Gūtmaņa alu. Pa ceļam daži no mums apmaldījās(ha-ha), bet galu galā visi no nācām pie lielās alas. Ar nelieliem smiekliem par apmaldīšanos apskatījām alu. Alai bija ļoti daudz iegravējumi. Skolotāja pastāstīja stāstus par Gūtmaņa alu un Turaidas Rozi Maiju. Pēc brīža arī autobuss bija klāt, lai mūs vestu tālāk uz Valmieru. Arī devītie atgriezušies autobusā bija sajūsmināti un dalījāar saviem stāstiem par piedzīvojumiem trasē.

     Ar tumsu ieradāmies Valmierā. Nakti pavadījām dažādi un dažādās vietās. Nākamajā rītā visiem bija jāceļas agri augšā, jo bija jau atkal jāsēžas autobusā un jādodas ceļā uz Igauniju. Kurš nu bija izgulējies un kurš- nē, bet mums bija jābrauc uz Sangastes pili. Pils bija ļoti eleganta. Lai nokļūtu līdz pašai pilij, bija jāiet cauri koku alejai. Mums jau iepriekš pastāstīja, ka pilij ir deviņdesmit deviņas istabas, un katrs logs atšķītās gan ar rāmi, gan ar veidolu. Mēs tikai pastaigājām apkārt pilij un uzņēmām bildes. Ilgi gan mēs tur arī nevarējām palikt, jo bija jābrauc uz AHHAA zinātnes centru. Ar nelielu nokavēšanos  ieradāmies Tartu. Mums bija dotas trīs stundas apskatīt centru. Lai gan citi tur ir bijuši vairākas reizes, varēja redzēt, ka visiem bija ļoti interesanti un jautri. Ziņkārība ir ļoti spēcīga, un visi izklīda pa zinātnes centru. Pēc garajām trīs stundām mums bija pusdienas, kuras bija ļoti garšīgas. Ar pilnu vēderu mēs gājām uz Tartu universitāti. Mums izrādīja universitātes interesantās telpas. Pirmā bija lielā zāle, kura bija ļoti ieintriģējoša. Mūsu pavadone pastāstīja vēsturi par universitāti un pat aizveda līdz bēniņiem, kur bija kāda istaba. Tā nebija vienkārša telpa, tas bija karceris, kurā parasti sēdēja studenti, kuri bija izdarījuši ko sliktu vai slikti mācījās. Varam piekrist, ka metode ir ļoti laba, lai cīnītos ar nepaklausīgiem studentiem. Pavadone mūs aizveda arī uz universitātes senās vēstures muzeju. Tur bija daudz visdažādākās grieķu statujas. Nevienas nesaprata, kas bija rakstīts uz plāksnītēm pie objekta, bet tas neliedza nevienam apbrīnot šīs statujas un gleznas.

     Pēc ekskursijas pa Tartu universitāti mēs devāmies uz universitātes parku brīnumu meklējumos. Mēs meklējam Lielo akmeni, kurš, kā saka, nesot veiksmi eksāmenos. To noteikti vajadzēja atrast, jo tas ir ļoti aktuāli devītajai klasei. Pēc neilgas meklēšanas mēs arī to atradām un arī pastaigājām pa Mīlas tiltu. Uz akmens mēs visi nolikām svecīti. Tas tāpēc, lai mums veiktos gan kontroldarbos, gan eksāmenos. Kājām devāmies atpakaļ uz autobusu. Kad beidzot iekāpām autobusā, jutāmies noguruši, bet emociju pārpilni.Ceļu uz mīļajām mājām katrs pavadīja atšķirīgi -daži visu ceļo norunāja, bet daži aizmiga dziļā, saldā miegā. Šīs bija divas brīnišķīgas dienas mūsu dzīvē! Elizabete Sipko 11. EM